Arheoloģiskais ansamblis

Grobiņas arheoloģiskais ansamblis


Apraksts:

Grobiņas arheoloģiskais ansamblis ir unikāla liecība par dažādu sabiedrību un kultūru saskarsmi un to mijiedarbību 7.-9. gs. Baltijas jūras reģionā, to rezultātā iesaistot Latvijas teritoriju pasaules mēroga norisēs.

 

Tieši ar šo laikaposmu saistās nozīmīgākā Grobiņas arheoloģiskā ansambļa vēstures lappuse, pirmajiem skandināvu ieceļotājiem Austrumbaltijā kopš 7. gs. vidus apmetoties šajā jau iepriekš kuršu apdzīvotajā teritorijā un ar to sākot veidot jaunu pieredzi, kas vēlāk ieguva universālu raksturu skandināvu aizjūras ekspansiju gaitā. Lai gan liecības Grobiņas pilskalnā un senkapos (1) norāda uz šī ansambļa arheoloģisko vietu izmantošanu gan aizvēstures senākajos posmos (no neolīta līdz dzelzs laikmeta sākumam), gan vēlākos vēsturiskos laikmetos – viduslaikos un jaunajos laikos (13.-19. gs., ar kuriem saistāmi pilskalna augšējie slāņi un viduslaiku pilsētas kultūrslānis), aktīvākā Grobiņas arheoloģiskā ansambļa vietu izmantošana notikusi dzelzs laikmeta otrajā pusē jeb pirmsvikingu, vikingu un pēcvikingu laikmetā (7.-12. gs., respektīvi, laikmetā, kas Rietumeiropā un Centrāleiropā pazīstams kā agrie un ziedošie viduslaiki, kamēr Austrumbaltijā šie gadsimti attiecināmi uz aizvēstures noslēguma periodu). Tādējādi Grobiņas arheoloģiskais ansamblis ir neparasta vieta, kurā gūts apliecinājums ziemeļnieku aizjūras apmešanās pirmsākumiem jau apdzīvotā teritorijā laikā, kad skandināvu ekspansija vēl tikai sākās. Šeit uzietajos skandināvu apbedījumos ir iegūtas materiālas liecības tam, ka ieceļotāji šeit izveidoja pastāvīgas un paliekošas apmetnes un dzīvoja blakus vietējiem iedzīvotājiem.

 

Vēlāku gadsimtu skandināvu liecības mūsdienu Rietumlatvijas reģionā konstatētas vēl vairākās vietās (Ventas lejteces krastos, Kuldīgas apkārtnē) un Daugavas krastos (ieskaitot Daugmales arheoloģisko kompleksu), kā arī Igaunijā (starp kuras teritorijām īpaši atzīmējama Sāmsala) un Lietuvas Baltijas jūras piekrastē (Palangas un Klaipēdas apkārtnē), norādot uz ilglaicīgām un, domājams, daudzveidīgām, arī abpusējām saitēm starp Baltijas jūras abu krastu sabiedrībām.

 

Grobiņā iesāktais skandināvu un vietējo iedzīvotāju koeksistēšanas modelis šajā vietā pakāpeniski beidza pastāvēt pēc divu gadsimtu pieredzes 9. gs. vidū, savukārt citviet kuršu teritorijās un Daugavas krastos jau gadsimtu vēlāk rodas jaunas ar skandināvu aktivitātēm, īpaši tirdzniecību un migrāciju, saistītas vietas. Virkne kopš 1990. gadiem veikto pētījumu par kultūras sakariem Baltijas jūras telpā I g.t. otrajā pusē un II g.t. sākumā norāda uz skandināvu nerimtīgajām aktivitātēm Baltijas jūras austrumu un dienvidu reģionā, tām visplašākās izpausmes iegūstot vikingu un pēcvikingu laikmetā. Tomēr, neskatoties uz skandināvu ciešo saikni ar Baltijas jūras austrumu piekrasti, nav liecību par šī laikmeta skandināvu politisko virskundzību Kurzemes reģionā, lai gan, spriežot pēc lielā skandināvu apbedījumu skaita, Grobiņā atradusies skandināvu ieceļotāju pastāvīgi izmantota apmetne. Arheoloģiskās liecības, kā arī nedaudzās un fragmentārās rakstīto vēstures avotu ziņas raksturo gan skandināvu, gan kuršu kopienas I g.t. otrajā pusē kā vadonības sabiedrības ar dinamisku raksturu, atvērtību jauninājumiem un virzību uz ekspansiju.

 

Skandināvu I g.t. otrās puses ekspansijas viena no raksturīgākajām iezīmēm bija aizjūras kuģojumi, skandināviem dodoties jaunu lauksaimnieciski izmantojamu zemju, tirdzniecisku vietu, bagātību un militāra goda iegūšanai tieši pāri jūrām gan rietumu, gan austrumu virzienā. Pateicoties Grobiņas novietojumam tuvu Baltijas jūrai Ālandes upes krastā, tā bija pa ūdensceļiem viegli sasniedzama vieta. Turklāt apkārtnei raksturīgā auglīgā augsne padarīja šo vietu par labi piemērotu zemkopībai lielās platībās, kas varēja nodrošināt uzturu ne tikai pieaugošam vietējo iedzīvotāju, proti, kuršu skaitam, bet arī skandināvu ieceļotājiem.

 

Šobrīd zināmie kapulauki aizņem lielu platību Grobiņas nomalē, kas nozīmē, ka apbedījumi atrodas vēlākās viduslaiku pilsētas vecākajā daļā — vietā, kur Ālandes krastā atrodas pilskalns un apmetne. Apmetnes teritoriju daļēji aizņem mūsdienu Grobiņas apbūve, bet citas teritorijas ir pieejamas arheoloģiskiem izrakumiem un cita veida izpētei. Atklātā lauksaimniecības teritorija ir daļēji neskarta, neskatoties uz to, ka Porānu (2) un Priediena senkapi (3) ir daļēji apauguši kokiem un krūmiem un tie vairs nav tik atklāti, kā to ierīkošanas laikā. Jāpiebilst, ka Priediena un Atkalnu senkapu (4) reljefa nolīdzināšanās daļēji ir arī dabiskās erozijas un ilgstošas lauksaimniecības sekas. 

 

Grobiņas arheoloģiskais ansamblis sastāv no vairākiem viena laika arheoloģijas pieminekļiem: Grobiņas pilskalna (Skābarža kalna) un senpilsētas, Priediena senkapiem, Atkalnu senkapiem, Smukumu senkapiem un Porānu (Pūrānu) senkapiem, kas kompakti izvietoti Grobiņā un tās tuvākajā apkārtnē. Šie pieminekļi lielākoties datējami ar 7. - 9.gs. un ir saistāmi ar iespaidīgu skandināvu koloniju, kas kā Seeburg (Jūrpils) minēta arī 9.gs. rakstītajos avotos. Grobiņas arheoloģiskā ansambļa pieminekļi iekļauti nominācijā "Grobiņas arheoloģiskais ansamblis" UNESCO Pasaules mantojuma sarakstam.

 

Dalies:

facebook.com
twitter.com
draugiem.lv


Sadarbības partneri